Sniegi sniga āriņos, balti jāja karavīri. Tālu biju, nepazinu,
vai nav mani bāleliņ'. Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas melnajos debešos,
saka Dieva eņģelīši: nebūs miera šai zemē. Saule, sniegu sajaukusi,
Aizasprieda ozolā Kungi, karu sacēluši, sauca manus bāleliņus.
Pār kalniņu vējiņš pūta, putas grieza ezerā. Bālenīt's karā jāja, no akmeņa
sirdi ņēma. Kur, māmiņ, tu sēdēji karavīru lolodama? Daugaviņas
maliņāi dziļ' asaru pecītī. Kad, dēliņ, tu atnāksi nokariņa atpakaļ?
Tad, māmiņ, es atnākšu, kad zaļos sētas mieti. Kad zaļos sētas mieti,
kad sapuva akmentiņi. Tad, māmiņ, es atnākšu no kariņa atpakaļ.
Kas redzēja rīta zvaigzni vakarā uzlecam? Kas redzēja pārejam
karā dotu bāleliņ'?