Tanī niknā dienā asins šļācot šķīda:
grima zemē pils un karaļmeita, karaļmeita,
grima, grima, grima zemē pils un karaļmeita...
Daiļā meita sēd un vērpj jau seši simti gadu.
Pilī dzintarsienas, zaļa vara grīda,
gliemežgriesti, sijas tēraud zilas;
daiļai meitai dimantspole, zibens pavedieni;
sēd tā zelta krēslā, acis drūmi kvēlo,
sēd un vērpj; tai melnais suns pie kājām.
norūc, paceļ galvu, tālu augšā juzdams asins smaku...
Viņā niknā dienā, asins šaltēm šļācot,
celsies augšā pils un karaļmeita, karaļmeita,
celsies, celsies, celsies augšā pils un karaļmeita;
meita audīs: zibens meti, audi varavīksnas.
Jaunās gaismas audi, līdzi saules segai silti apņems, silti apņems
visus sāpju bērnus, visus visus bērnus.